2012gada 26. aprīlī (*1)
“Tiesību aktu tuvināšana — Autortiesības un blakustiesības — Direktīva 2001/29/EK — 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts — Tiesības uz darbu izziņošanu — Izņēmums no reproducēšanas tiesībām — Darbu ieraksti īslaicīgai izmantošanai, ko saviem raidījumiem izdara raidorganizācijas, izmantojot savus līdzekļus — Ieraksti, kas ir veikti ar trešās personas līdzekļiem — Raidorganizācijas pienākums atlīdzināt trešās personas darbības vai bezdarbības izraisītās visas kaitējumu radošās sekas”
Lieta C-510/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Østre Landsret (Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 18. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 25. oktobrī, tiesvedībā
DR ,
TV2 Danmark A/S
pret
NCB – Nordisk Copyright Bureau .
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], tiesneši J. Malenovskis [ J. Malenovský ] (referents), R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], E. Juhāss [ E. Juhász ] un D. Švābi [ D. Šváby ],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [ V. Trstenjak ],
sekretāre S. Stremholma [ C. Strömholm ], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 24. novembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2012. gada 17. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( OV L 167, 10. lpp. ) 5. panta 2. punkta d) apakšpunktu un preambulas 41. apsvērumu, kuros ir paredzēts izņēmums no autora ekskluzīvajām sava darba reproducēšanas tiesībām, kurš ir piemērojams attiecībā uz “darbu ieraksti[em] īslaicīgai izmantošanai, ko saviem raidījumiem izdara raidorganizācijas, izmantojot savus līdzekļus”.
2Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību, kuras ietvaros DR un TV2 Danmark A/S (turpmāk tekstā – “ TV2 Danmark ”), divas Dānijas raidorganizācijas, vēršas pret NCB – Nordisk Copyright Bureau (turpmāk tekstā – “ NCB ”), autortiesību pārvaldīšanas sabiedrību, saistībā ar ierakstiem, kas ir tikuši veikti televīzijas programmu kontekstā, kuras minētās raidorganizācijas ir pasūtījušas trešajai personai, lai tās pārraidītu savos raidījumos.
Atbilstošās tiesību normas
3Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija ( WIPO ) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām. Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK ( OV L 89, 6. lpp. ).
4WIPO līguma par autortiesībām 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas valstis ievēro Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (Parīzes 1971. gada 24. jūlija akts) redakcijā, kas izriet no 1979. gada 28. septembra grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”), 1.–21. pantu.
5Bernes konvencijas 1. pantā ir noteikts:
“Valstis, uz kurām attiecas šī konvencija, izveido Savienību, lai aizsargātu autoru tiesības uz viņu literatūras un mākslas darbiem.”
6Bernes konvencijas 11.a pantā ir noteikts:
“1) Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:
[..]
3) Ja nav noteikts citādi, atļauja, kas dota saskaņā ar šā panta 1. punktu, neietver atļauju ierakstīt darba ētera raidījumu ar ierīcēm vai instrumentiem, kas fiksē skaņas vai attēlus. Tomēr [Bernes] Savienības valstu likumdošanas akti var paredzēt noteikumus attiecībā uz tādiem ierakstiem īslaicīgai izmantošanai, kurus izdara ētera raidījumu organizācija [raidorganizācija] ar saviem līdzekļiem un savu raidījumu vajadzībām. Pamatojoties uz šo ierakstu īpašo dokumentālo raksturu, attiecīgi likumdošanas akti var atļaut saglabāt tos oficiālos arhīvos.”
7Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvērumā ir noteiks:
“Piemērojot izņēmumu vai ierobežojumu īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, ko veic raidorganizācijas, pieņem, ka raidorganizācijas pašas līdzekļos ietilpst tās personas līdzekļi, kas rīkojas raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību.”
8Šīs direktīvas 2. pantā ar virsrakstu “Reproducēšanas tiesības” ir paredzēts:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
[..].”
9Minētās direktīvas 3. panta ar virsrakstu “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu [padarīt pieejamus sabiedrībai] tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”
10Šīs direktīvas 5. panta ar virsrakstu “Izņēmumi un ierobežojumi” 2. un 5. punktā ir noteikts:
“2. Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:
[..]
5Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”
11Autortiesību likuma ( ophavsretslov ) redakcijā, kas izriet no 2010. gada 27. februāra Konsolidācijas likuma Nr. 202 ( lovbekendtgørelse Nr. 202, turpmāk tekstā – “Autortiesību likums”), 31. pantā ir noteikts:
“Radio un televīzijas organizācijas saviem raidījumiem var ierakstīt darbus lentē, filmā vai ar citas ierīces palīdzību, ar kuru var atkārtoti raidīt ierakstu, ja tām ir tiesības pārraidīt attiecīgos darbus. Tiesības padarīt šādus darbus publiski pieejamus ir atkarīgas no citiem spēkā esošiem noteikumiem.
Kultūras ministrija var pieņemt noteikumus par nosacījumiem šādu ierakstu veikšanai, lietošanai un glabāšanai.”
12Prasītājas pamatlietā ir DR – publiskais radio un televīzijas uzņēmums, kuram kā autonomai publiskai organizācijai, ko finansē no audiovizuālām nodevām, ir pienākums veikt sabiedriskā pakalpojuma programmu raidīšanu, un TV2 Danmark – publiskais komerciālās televīzijas uzņēmums, kurš tiek finansēts no reklāmas ieņēmumiem un kuram tāpat ir pienākums veikt sabiedriskā pakalpojuma programmu raidīšanu.
13DR un TV2 Danmark pārraidītās radio un televīzijas programmas ir [šo uzņēmumu] iekšēji veidotas programmas vai tādas, kuras atbilstoši detalizētiem līgumiem veido trešās personas, lai tās sākotnēji pārraidītu DR un TV2 Danmark .
14Atbildētājs pamatlietā NCB ir sabiedrība, kas vairākās Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs pārvalda tiesības ierakstīt un reproducēt muzikālos darbus, kādas ir autoriem, komponistiem un mūzikas izdevējiem.
15Pamatlieta ir saistīta ar jautājumu, vai izņēmums īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem attiecas arī uz tādiem ierakstiem, kurus ir veikušas ārējas un juridiski neatkarīgas televīzijas producentu sabiedrības gadījumā, ja DR vai TV2 Danmark šos ierakstus attiecīgajām producentu sabiedrībām pasūtīja, lai tos sākotnēji pārraidītu DR vai TV2 Danmark .
16DR un TV2 Danmark norāda, ka autortiesību īpašniekiem neesot svarīgi, vai pārraidīšanai paredzētos ierakstus ir veikušas pašas raidorganizācijas darbinieki ar savu tehnisko nodrošinājumu vai trešās sabiedrības, kurai raidorganizācija ir uzticējusi producēšanu, darbinieks ar šīs sabiedrības materiālu. Turklāt DR un TV2 Danmark norāda, ka Autortiesību likuma 31. pantā nav ietverts neviens nosacījums, saskaņā ar kuru raidorganizācijām ieraksti būtu jāveic “ar saviem līdzekļiem”. Tātad atbilstoši Dānijas tiesībām, piemērojot izņēmumu pārraidīšanai paredzētiem ierakstiem, neesot nozīmes, vai šos ierakstus veic raidorganizācijas darbinieki vai trešo personu darbinieki.
17Turpretim NCB norāda, ka Savienības tiesībās esot paredzēts nosacījums attiecībā uz producēšanu “ar saviem līdzekļiem” un ka šis nosacījums tāpat esot piemērojams atbilstoši Dānijas tiesībām. Turklāt tas apgalvo, ka producēšanas “ar saviem līdzekļiem” nosacījums varot būt izpildīts tikai tad, ja ārējs neatkarīgs producents rīkojas televīzijas raidorganizācijas vārdā un tā par šo producentu uzņemas atbildību. NCB tāpat norāda, ka izteikums “rīkojas raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību” esot jāinterpretē tādējādi, ka televīzijas raidorganizācija atbild trešajām personām par producenta darbībām un iespējamiem pārkāpumiem tā, it kā minētā raidorganizācija ierakstus būtu veikusi pati.
18Šajos apstākļos Østre Landsret [Austrumu apgabaltiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai izteikums “izmantojot savus līdzekļus” [Direktīvas 2001/29] 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā un izteikums “raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību” šīs pašas direktīvas preambulas 41. apsvērumā ir jāinterpretē atbilstoši valsts tiesību normām vai Eiropas Savienības tiesību normām?
Atbildot uz iepriekš minēto trešo jautājumu, Tiesa tiek īpaši lūgta atbildēt uz šādiem jautājumiem:
Vai šādi apstākļi var iespaidot vai tiem ir jāiespaido atbilde uz trešā jautājuma b) apakšjautājumu un, ja tā, cik lielā mērā:
19DR un TV2 Danmark kā raidorganizācijas apstrīd uzdoto jautājumu pieņemamību, norādot, ka atbilde, kura uz tiem var tikt sniegta, katrā ziņā esot nelietderīga pamatlietas izspriešanai.
20Tās apstrīd arī pašas Direktīvas 2001/29, kuras interpretācija ir prejudiciālo jautājumu priekšmets, nozīmi saistībā ar iesniedzējtiesas izskatāmā strīda risinājumu. It īpaši tās norāda, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta dāņu valodas versijā norādītais izteikums “saviem raidījumiem [..], izmantojot savus līdzekļus” neesot iekļauts Autortiesību likuma 31. pantā un ka tādējādi tas tiesvedībā pamatlietā neesot piemērojams.
21Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros valsts tiesai, kurā ir celta prasība un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, vai prejudiciālais nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība (2006. gada 14. decembra spriedums lietā C-217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio , Krājums, I-11987. lpp. , 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
22Tādējādi, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts uz to, lai Tiesa sniegtu atbildi saistībā ar fiktīvu strīdu vai paustu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ka pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai strīda priekšmetu vai arī ka Tiesas rīcībā nav faktiskas vai tiesiskas informācijas, kas nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio , 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
23Tomēr, runājot par izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tas tā nav. Šajā lietā nav saskatāms neviens no iepriekš minētajiem apstākļiem, kas dotu Tiesai iespēju atteikties atbildēt uz minēto lūgumu. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, kas ir saistīti ar vairāku Savienības tiesību normu interpretāciju, valsts tiesai ir vajadzīgas, lai juridiski kvalificētu ierakstus, kurus DR vai TV2 Danmark pasūtīja no ārējām un juridiski neatkarīgām televīzijas producentu sabiedrībām, un tātad izspriestu valsts tiesas izskatāmo strīdu.
24No minētā izriet, ka uzdotie jautājumi ir uzskatāmi par pieņemamiem un ka tādējādi uz tiem ir jāatbild.
25Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā norādītais izteikums “izmantojot savus līdzekļus”, kas ir paskaidrots šīs direktīvas preambulas 41. apsvērumā, ir jāinterpretē atbilstoši valsts tiesībām vai Savienības tiesībām.
26Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. pantu dalībvalstis principā piešķir autoriem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji attiecībā uz viņu darbiem.
27Tomēr atbilstoši šīs direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktam dalībvalstis attiecībā uz autora ekskluzīvajām sava darba reproducēšanas tiesībām var paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu, ja runa ir par darbu ierakstiem īslaicīgai izmantošanai, ko raidorganizācijas izdara, “izmantojot savus līdzekļus” un saviem raidījumiem.
28Vispirms ir jākonstatē, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas redakcija ir izveidota, tieši pamatojoties uz Bernes konvencijas 11.a panta 3. punktu.
29Runājot par Bernes konvenciju, [ir jānorāda], ka, lai gan Savienība nav šīs konvencijas līgumslēdzēja puse, tomēr tai saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām, kurā tā ir līgumslēdzēja puse, kurš ietilpst tās tiesību sistēmā un kurš ir Direktīvas 2001/29 īstenošanas mērķis, 1. panta 4. punktu ir pienākums ievērot Bernes konvencijas 1.–21. pantu (šajā ziņā skat. 2011. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-403/08 un C-429/08 Football Association Premier League u.c., Krājums, I-9083. lpp. , 189. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi Savienībai ir pienākums ievērot tostarp Bernes konvencijas 11.a pantu (pēc analoģijas skat. 2012. gada 9. februāra spriedumu lietā C-277/10 Luksan , 59. punkts).
30Ar šīs konvencijas 11.a panta 3. punktu ierakstu īslaicīgai izmantošanai, ko raidorganizācijas izdara, izmantojot savus līdzekļus un saviem raidījumiem, regulējums ir tieši atstāts Bernes Savienības valstu tiesību aktu ziņā.
31Pastāvot šādai situācijai, ir uzskatāms, ka, pieņemot Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, Savienības likumdevējs ir īstenojis kompetenci, kas intelektuālā īpašuma jomā sākotnēji bija paredzēta dalībvalstīm. Attiecībā uz šīs direktīvas piemērošanas jomu ir uzskatāms, ka Savienība ir aizstājusi dalībvalstis, kuras vairs nav kompetentas īstenot attiecīgos Bernes konvencijas noteikumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Luksan , 64. punkts).
32Uz šī pamata Savienības likumdevējs dalībvalstīm ir piešķīris iespēju savās iekšējās tiesībās noteikt Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem darbu ierakstiem un ir paskaidrojis šī izņēmuma piemērošanas jomu, šīs direktīvas preambulas 41. apsvērumā nosakot, ka raidorganizācijas pašas līdzekļos ietilpst tās personas līdzekļi, kas rīkojas “raidorganizācijas vārdā [un/vai] par ko tā uzņemas atbildību”.
33Turpinot ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (tostarp skat. 1984. gada 18. janvāra spriedumu lietā 327/82 Ekro , Recueil , I-107. lpp. , 11. punkts; 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-287/98 Linster , Recueil , I-6917. lpp. , 43. punkts; 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-5/08 Infopaq International , Krājums, I-6569. lpp. , 27. punkts, un 2011. gada 18. oktobra spriedumu lietā C-34/10 Brüstle , Krājums, I-9821. lpp. , 25. punkts).
34Tātad, kas attiecas uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā izteikuma “izmantojot savus līdzekļus” nozīmi, šīs direktīvas tekstā nav paredzētas nekādas norādes uz valsts tiesību normām. Tādējādi no tā izriet, ka minētās direktīvas piemērošanas vajadzībām šis izteikums ir jāaplūko kā tāds, kas iekļauj Savienības tiesību autonomu jēdzienu, kurš tās teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi.
35Šo secinājumu apstiprina Direktīvas 2001/29 priekšmets un mērķis. Direktīvas 2001/29, kura it īpaši ir balstīta uz EKL 95. pantu un kura ir vērsta uz dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, kā arī konkurences traucējumu iekšējā tirgū, kuri izriet no atšķirībām dalībvalstu tiesiskajos regulējumos, novēršanu (2006. gada 12. septembra spriedums lietā C-479/04 Laserdisken , Krājums, I-8089. lpp. , 26. un 31.–34. punkts), mērķis liek pamatus Savienības tiesību autonomo jēdzienu attīstībai. Savienības likumdevēja griba panākt vienotu Direktīvā 2001/29 iekļauto jēdzienu interpretāciju īpaši atspoguļojas tās preambulas 32. apsvērumā, kurā dalībvalstis tiek aicinātas saskanīgi piemērot reproducēšanas tiesību izņēmumus un ierobežojumus, tiecoties nodrošināt funkcionējošu iekšējo tirgu.
36Tādēļ, lai gan, kā ir norādīts šī sprieduma 32. punktā, dalībvalstis var nolemt savās iekšējās tiesībās noteikt izņēmumu attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem darbu ierakstiem, interpretācija, atbilstoši kurai dalībvalstis, kas, izmantojot tām Savienībās tiesībās paredzēto iespēju, ir ieviesušas šādu izņēmumu, varētu brīvi precizēt tā raksturojumus, tostarp attiecībā uz minēto īslaicīgai izmantošanai paredzēto ierakstu veikšanai izmantoto līdzekļu dabu, būtu pretrunā iepriekšējā punktā norādītajam minētās direktīvas mērķim, jo šī izņēmuma raksturojumi dažādās dalībvalstīs varētu atšķirties un tātad tie būtu pamats potenciālajām neatbilstībām (pēc analoģijas saistībā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto “taisnīgas atlīdzības” jēdzienu skat. 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-467/08 Padawan , Krājums, I-10055. lpp. , 34.–36. punkts).
37Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā norādītais izteikums “izmantojot savus līdzekļus” ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi Savienības tiesību kontekstā.
38Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 41. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar raidorganizācijas pašas līdzekļiem tiek saprasti tādas personas līdzekļi, kura rīkojas “raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību”, vai arī tādējādi, ka ar raidorganizācijas pašas līdzekļiem tiek saprasti tādas personas līdzekļi, kura rīkojas “raidorganizācijas vārdā vai par ko tā uzņemas atbildību”.
39Vispirms ir jākonstatē, ka starp Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvēruma dažādu valodu versijām pastāv atšķirības.
40Dažu valodu versijās (čehu, vācu un maltiešu valodas versijas) šajā apsvērumā ir noteikts, ka ar raidorganizācijas pašas līdzekļiem tiek saprasti tādas personas līdzekļi, kura rīkojas “raidorganizācijas vārdā vai par ko tā uzņemas atbildību”. Prima facie iespaids, ko rada šāds formulējums, ir tāds, ka, lai ierakstiem, ko raidorganizācija ir veikusi saviem raidījumiem, bet ar trešās personas līdzekļiem, būtu piemērojams Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums, kas attiecas uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, pietiek vai nu ar to, ka attiecīgā trešā persona rīkojas raidorganizācijas “vārdā”, vai nu ar apstākli, ka raidorganizācija par to “uzņemas atbildību”.
41Turpretim citās valodu versijās, kuru skaits ir daudz lielāks (bulgāru, spāņu, dāņu, igauņu, grieķu, angļu, franču, latviešu, lietuviešu, ungāru, holandiešu, poļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu un zviedru valodas versijas) Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvērums ir izteikts tādā redakcijā, ka ar raidorganizācijas pašas līdzekļiem tiek saprasti tādas personas līdzekļi, kura rīkojas “raidorganizācijas vārdā un par ko tā uzņemas atbildību”. No šādas šī teksta versijas atbilstoši tā radītajam pirmajam iespaidam izriet, ka, lai ierakstiem, ko raidorganizācija ir veikusi saviem raidījumiem, bet ar trešās personas līdzekļiem, būtu piemērojams Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums, kas attiecas uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, ir vajadzīgs, lai attiecīgā trešā persona atbilstu abiem norādītajiem nosacījumiem.
42Tātad ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai divi Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvērumā paredzētie nosacījumi ir saprotami kā alternatīvi vai arī kā kumulatīvi.
43Vispirms ir jāuzsver, ka attiecīgā apsvēruma vienīgi burtiskā interpretācija neļauj atbildēt uz uzdoto jautājumu, jo tā nenovēršami izraisa rezultātu, kurš ir contra legem saistībā vai nu ar vienu, vai nu ar otro no minēto valodu versiju formulējumiem.
44Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas formulējums vienā no valodu versijām nevar būt šīs normas vienīgais interpretācijas pamats un tam šajā ziņā nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar citām valodu versijām. Šāda pieeja nebūtu saderīga ar Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasību (skat. 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā C-149/97 Institute of the Motor Industry , Recueil , I-7053. lpp. , 16. punkts, un 2008. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C-187/07 Endendijk , Krājums, I-2115. lpp. , 23. punkts).
45Šādos apstākļos, ja ir atšķirības starp divām Savienības tiesību teksta valodu versijām, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no regulējuma, kura daļu tā veido, konteksta un mērķa (šajā ziņā skat. 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā 30/77 Bouchereau , Recueil , 1999. lpp. , 14. punkts; 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C-482/98 Itālija/Komisija, Recueil , I-10861. lpp. , 49. punkts, un 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C-1/02 Borgmann , Recueil , I-3219. lpp. , 25. punkts).
46Runājot par Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvēruma kontekstu, ir jāatgādina, ka principā no šīs direktīvas 2. panta izriet, ka aizsargāta darba reproducēšanai ir vajadzīga autora atļauja.
47Tomēr no minētās direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta izriet, ka atkāpes kārtībā dalībvalstīs, kuras ir izlēmušas ieviest šo atkāpi, raidorganizācijas, kurām ir tiesības pārraidīt aizsargātu darbu, papildus var veikt minētā darba ierakstus “īslaicīgai izmantošanai”, nepastāvot vajadzībai vērsties pie autora reproducēšanas atļaujas saņemšanai.
48Šajā ziņā gan Bernes konvencijas 11.a panta 3. punktā, gan arī Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā, kas ir paredzēts minētās konvencijas normas transponēšanai, ir noteikts, ka šie ieraksti īslaicīgai izmantošanai minētajām raidorganizācijām ir jāveic “ar saviem līdzekļiem”.
49Saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvērumu, raidorganizācijas “savu līdzekļu” jēdziens izņēmuma attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem kontekstā ietver tādas personas līdzekļus, kura rīkojas raidorganizācijas vārdā un/vai par ko raidorganizācija uzņemas atbildību.
50Tātad ar minēto tiesību normu, ņemot vērā norādīto preambulas apsvērumu, netiek prasīts, lai īslaicīgai izmantošanai paredzētus ierakstus raidorganizācija veiktu pati, taču ir noteikts, ka gadījumā, ja minētos ierakstus veic trešā persona, tiem ir jābūt veiktiem, raidorganizācijai izmantojot “savus līdzekļus”.
51Ar šo prasību Savienības likumdevējs vēlējies saglabāt ciešu saikni starp minēto trešo personu un raidorganizāciju, kas nodrošina, ka šī trešā persona nevar neatkarīgi gūt labumu no izņēmuma attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, jo labumu no tiem var gūt vienīgi raidorganizācija.
52Šim nolūkam Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvērumā Savienības likumdevējs nosaka divas hipotēzes, kurām katrai pamatā ir īpašas attiecības starp raidorganizāciju un trešo personu, kurai attiecīgajā gadījumā ir uzticēta īslaicīgai izmantošanai paredzētu ierakstu veikšana.
53Pirmās hipotēzes, tas ir, tās, kad trešā persona rīkojas raidorganizācijas “vārdā”, gadījumā tiek pieņemts, ka starp abām pusēm pastāv tieša un nepastarpināta saikne, kā rezultātā trešajai personai principā nav nekādas autonomijas pakāpes. Šī saikne, aplūkojot no trešo [nesaistīto] personu perspektīvas, ir viennozīmīga, jo ikviena trešās personas darbība pēc definīcijas ir obligāti attiecināma uz attiecīgo organizāciju.
54Otrā hipotēze, kuras gadījumā par trešās personas rīcību raidorganizācija “uzņemas atbildību”, norāda uz sarežģītāku, pastarpināti starp abām pusēm pastāvošu saikni, kas trešajai personai nodrošina zināmu brīvību šo līdzekļu izmantošanā, katrā ziņā aizsargājot [neiesaistīto] trešo personu intereses attiecībā pret konkrēto organizāciju, ņemot vērā, ka atlīdzības sniegšanas ziņā tieši šī pēdējā minētā ir gala atbildīgā par šādu izmantošanu attiecībā pret trešajām personām, tostarp autoriem.
55No minētā izriet, ka katrs no diviem Direktīvas 2001/29 preambulas 41. apsvērumā norādītajiem nosacījumiem pats par sevi un neatkarīgi no otra ir pietiekams, lai sasniegtu minētās direktīvas 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar minēto preambulas apsvērumu, mērķi, kurš ir precizēts šī sprieduma 51. punktā.
56Šajos apstākļos abi nosacījumi ir saprotami kā ekvivalenti un tādējādi kā tādi, kas ir alternatīvi.
57Turklāt, vērtējot Tiesai pieejamās interpretācijas iespējas, par labu šim risinājumam liecina tas, ka ar to raidorganizācijām ir nodrošināta plašāka Eiropas savienības pamattiesību hartas 16. pantā nostiprinātās uzņēmējdarbības brīvības izmantošana, turklāt nekādi neapdraudot autortiesību būtību.
58Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 41. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar raidorganizācijas pašas līdzekļiem tiek saprasti ikvienas trešās personas līdzekļi, kura rīkojas raidorganizācijas vārdā, vai raidorganizācijai par šo rīcību uzņemoties atbildību.
59Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādi kritēriji ir jāpiemēro konkrētam novērtējumam par to, vai ierakstam, ko raidorganizācija ir veikusi saviem raidījumiem, izmantojot trešās personas līdzekļus, ir piemērojams Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem.
60No Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 41. apsvērumu, ievērojot šī sprieduma 58. punktā sniegto interpretāciju, izriet, ka izņēmums attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem šādam ierakstam ir piemērojams, ja var tikt uzskatīts, ka šī persona rīkojas vai nu raidorganizācijas “vārdā”, vai raidorganizācijai par to “uzņemoties atbildību”.
61No tā izriet, ka vispirms ir jānovērtē, vai attiecīgā trešā persona var tikt uzskatīta par tādu, kas rīkojas raidorganizācijas “vārdā”. Kā ir norādīts šī sprieduma 53. punktā, ņemot vērā šādu attiecību principā viennozīmīgo raksturu, šāds vērtējums parasti ir acīmredzams, un šim nolūkam nav jānosaka īpaši kritēriji.
62Gadījumā, ja attiecīgā trešā persona nevar tikt uzskatīta par tādu, kas rīkojas raidorganizācijas “vārdā”, otrām kārtām ir jānovērtē, vai minētā trešā persona var tikt atzīta vismaz par personu, kas rīkojas, raidorganizācijai par to “uzņemoties atbildību”.
63Tas tā ir tikai tad, ja raidorganizācija, tostarp attiecībā pret autoriem – attiecīgo tiesību īpašniekiem, ir atbildīga par ikvienu trešās personas darbību saistībā ar aizsargāta darba reproducēšanu.
64It īpaši šī vērtējuma kontekstā būtisks ir apstāklis, lai attiecībā pret trešajām personām, tostarp autoriem, kuriem ar viņu darbu prettiesisku ierakstīšanu var tikt nodarīts kaitējums, raidorganizācijai būtu pienākums atlīdzināt visas trešās personas, tādas kā ārēja un juridiski neatkarīga televīzijas producentu sabiedrība, ar attiecīgo ierakstīšanu saistītās darbības un bezdarbības kaitējumu radošās sekas, it kā šo darbību būtu veikusi un bezdarbību būtu pieļāvusi pati raidorganizācija.
65Turpretim, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 87. punktā, jautājums, kura persona ir pieņēmusi galīgo māksliniecisko vai redaktora lēmumu par raidorganizācijas pasūtītās programmas saturu, nav būtisks. Saistībā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunkta atkāpes noteikumu nozīme ir tikai “ieraksta”, kurš ir paredzēts kā tehniskās reproducēšanas līdzeklis, jēdzienam.
66Ņemot vērā iepriekš minētās norādes, iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai, ņemot vērā pamatlietas faktus, attiecīgos ierakstus ir veikusi persona, kas var tikt uzskatīta par tādu, kura ir konkrēti rīkojusies raidorganizācijas “vārdā”, vai vismaz raidorganizācijai “uzņemoties atbildību”.
67Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka, lai noteiktu, vai ierakstam, ko raidorganizācija ir veikusi saviem raidījumiem, izmantojot trešās personas līdzekļus, ir piemērojams Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz īslaicīgai izmantošanai paredzētiem ierakstiem, iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, šī persona var tikt uzskatīta par tādu, kas ir konkrēti rīkojusies raidorganizācijas “vārdā”, vai vismaz raidorganizācijai “uzņemoties atbildību”. Saistībā ar šo pēdējo minēto apstākli ir būtiski, lai attiecībā pret trešajām personām, tostarp autoriem, kuriem ar viņu darbu prettiesisku ierakstīšanu var tikt nodarīts kaitējums, raidorganizācijai būtu pienākums atlīdzināt trešās personas, tādas kā ārēja un juridiski neatkarīga televīzijas producentu sabiedrība, ar attiecīgo ierakstīšanu saistītās darbības un bezdarbības visas kaitējumu radošās sekas, it kā šo darbību būtu veikusi un bezdarbību būtu pieļāvusi pati raidorganizācija.
68Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – dāņu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.