2018gada 13. novembrī (*1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Direktīva 2001/29/EK – Piemērojamība – 2. punkts – Reproducēšanas tiesības – Jēdziens “darbs” – Pārtikas produkta garša
Lieta C‑310/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas-Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 23. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 29. maijā, tiesvedībā
Levola Hengelo BV
pret
Smilde Foods BV.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Bonišo [ J.‑C. Bonichot ], A. Arabadžijevs [ A. Arabadjiev ], M. Vilars [ M. Vilaras ] (referents), J. Regans [ E. Regan ], T. fon Danvics [ T. von Danwitz ], K. Toadere [ C. Toader ], tiesneši A. Ross [ A. Rosas ], E. Juhāss [ E. Juhász ], M. Ilešičs [ M. Ilešič ], M. Safjans [ M. Safjan ], K. G. Fernlunds [ C. G. Fernlund ], K. Vajda [ C. Vajda ] un S. Rodins [ S. Rodin ],
ģenerāladvokāts: M. Vatelē [ M. Wathelet ],
sekretāre: M. Ferreira [ M. Ferreira ], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 4. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 25. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par jēdziena “darbs” interpretāciju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( OV 2001, L 167, 10. lpp. ) izpratnē.
2Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Levola Hengelo BV (turpmāk tekstā – “ Levola ”) un Smilde Foods BV (turpmāk tekstā – “ Smilde ”) par apgalvoto Smilde izdarīto pārkāpumu attiecībā uz Levola intelektuālā īpašuma tiesībām saistībā ar pārtikas produkta garšu.
3Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (Parīzes 1971. gada 24. jūlija akts) redakcijā, kas izriet no 1979. gada 28. septembra grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”), 1. pants ir formulēts šādi:
“Valstis, uz kurām attiecas šī konvencija, izveido Savienību, lai aizsargātu autoru tiesības uz viņu literatūras un mākslas darbiem.”
4Atbilstoši Bernes konvencijas 2. panta 1. un 2. punktam:
“1) Termins “literatūras un mākslas darbi” aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas, kā, piemēram, grāmatas, brošūras un citus rakstveida darbus; lekcijas, runas, sprediķus un citus līdzīga rakstura darbus; dramatiskos un muzikāli dramatiskos darbus; horeogrāfiskos darbus un pantomīmas; muzikālās kompozīcijas ar tekstu vai bez teksta; kinematogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izteikti kinematogrāfijai analoģiskā veidā; zīmējumus, glezniecības, arhitektūras, tēlniecības, grafikas un litogrāfijas darbus; fotogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izpildīti fotogrāfijai analoģiskā veidā; lietišķās mākslas darbus; ilustrācijas, ģeogrāfiskās kartes, plānus, skices un trīsdimensiju darbus, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju, arhitektūru vai zinātni.
2) Tomēr Savienības valstu likumdošanas akti var noteikt, ka minētie darbi vispār vai pie kādām atsevišķām kategorijām piederoši darbi netiek aizsargāti, ja tie nav fiksēti jebkādā materiālā formā.”
5Saskaņā ar Bernes konvencijas 9. panta 1. punktu aizsargājamo literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut reproducēt šos darbus jebkurā veidā un formā.
6Atbilstoši 9. pantam Līgumā par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē ( OV 1994, L 336, 1. lpp. ):
“1. “[PTO] dalībvalstis ievēro [Bernes konvencijas] 1.–21. panta un tās pielikuma prasības. [..]
2Autortiesību aizsardzība tiek attiecināta arī uz izteicieniem, bet ne uz idejām, procedūrām, darba metodēm vai matemātiskām koncepcijām kā tādām.”
7Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija ( WIPO ) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām, kas stājās spēkā 2002. gada 6. martā. Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes Lēmumu 2000/278/EK (2000. gada 16. marts) ( OV 2000, L 89, 6. lpp. ; turpmāk tekstā – “ WIPO līgums par autortiesībām”). Saskaņā ar minētā līguma 1. panta 4. punktu:
“Līgumslēdzējas puses ievēro Bernes konvencijas 1.–21. pantu un pielikumu.”
8Šī paša līguma 2. pantā ir noteikts:
“Autortiesību aizsardzība attiecas uz izpausmi, nevis uz idejām, procesiem, darbības metodēm vai matemātiskām koncepcijām kā tādām.”
9Direktīvas 2001/29 1.–4. pantā ir ietvertas šādas tiesību normas:
“1. pants
1Šī direktīva attiecas uz autortiesību un blakustiesību tiesisko aizsardzību iekšējā tirgū, liekot īpašu uzsvaru uz informācijas sabiedrību.
2Izņemot 11. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē esošos [Savienības tiesību] noteikumus, kas attiecas uz:
2. pants
Reproducēšanas tiesības
Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
1Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
1Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
[..]”
10Direktīvas 2001/29 5. pantā ir noteikta virkne izņēmumu un ierobežojumu attiecībā uz autoriem ar šīs direktīvas 2.–4. pantā piešķirtajām ekskluzīvajām tiesībām uz to darbiem.
11Tiesas Reglamenta 94. pants
“Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu papildus Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējumam ietver:
12Auteurswet (Likums par autortiesībām) 1. pantā ir paredzēts:
“Autortiesības ir literāra, zinātnes vai mākslas darba autora vai tā tiesību pārņēmēju ekskluzīvās tiesības publiskot vai pavairot šo darbu, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus.”
13Likuma par autortiesībām 10. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Par literāriem, zinātnes vai mākslas darbiem šī likuma izpratnē uzskata:
un vispārīgi jebkādus literārus, zinātniskus vai mākslas darbus neatkarīgi no to izteiksmes veida vai formas.”
14“Heksenkaas” vai “Heks’nkaas” (turpmāk tekstā – “ Heksenkaas ”) ir smērējams krējuma siers ar zaļumiem, ko 2007. gadā radīja Nīderlandes dārzeņu un svaigo produktu tirgotājs. Ar 2011. gadā noslēgtu līgumu un pret atlīdzību, kas saistīta ar apgrozījumu no produkta pārdošanas, tā radītājs nodeva Levola savas intelektuālā īpašuma tiesības uz šo produktu.
152012. gada 10. jūlijā tika izsniegts patents “Heksenkaas” ražošanas procesam.
16Kopš 2014. gada janvāra Smilde lielveikalu tīklam Nīderlandē ražo produktu ar nosaukumu “Witte Wievenkaas”.
17Uzskatot, ka, ražojot un pārdodot šo pēdējo minēto produktu, tiek pārkāptas Levola autortiesības uz “Heksenkaas”“garšu”, tā cēla pret Smilde prasību Rechtbank Gelderland (Gelderlandes pirmās instances tiesa, Nīderlande).
18Pēc tam, kad Levola norādīja, ka, tās ieskatā, autortiesības uz garšu norāda uz “pārtikas produkta lietošanas rezultātā gūto iespaidu uz garšas sajūtām kopumā, tostarp ar tausti iegūtām sajūtām mutē”, tā lūdza Rechtbank Gelderland (Gelderlandes pirmās instances tiesa) atzīt, pirmkārt, ka “Heksenkaas” garša ir tā ražotāja intelektuālā jaunrade un tādēļ to kā “darbu” aizsargā autortiesības Autortiesību likuma 1. panta izpratnē, un, otrkārt, ka Smilde ražotā produkta garša ir šī “darba” reprodukcija. Tā lūdza minētajai tiesai arī noteikt Smilde pienākumu izbeigt jebkādu tās autortiesību pārkāpumu, it īpaši ražošanu, iepirkšanu, pārdošanu un jebkādu citu produkta ar nosaukumu “Witte Wievenkaas” piedāvāšanu.
192015. gada 10. jūnija spriedumā Rechtbank Gelderland (Gelderlandes pirmās instances tiesa) uzskatīja, ka papildus tam, ka uz jautājumu par to, vai produkta “Heksenkaas” garša var būt autortiesību objekts, nav jāatbild, Levola iebildumi katrā ziņā ir jānoraida, jo tā neesot norādījusi, pamatojoties uz kādiem “Heksenkaas” produkta garšas elementiem vai elementu kombināciju būtu jāuzskata, ka tam ir pašam savs sākotnējs raksturs un individualitāte.
20Levola iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā.
21Pēdējā minētā uzskata, ka galvenais pamatlietā uzdotais jautājums ir par to, vai pārtikas produkta garša var būt aizsargāta ar autortiesībām. Tā piebilst, ka puses pamatlietā aizstāv diametrāli pretējas nostājas šajā jautājumā.
22Levola uzskata, ka pārtikas produkta garša var tikt kvalificēta kā literārs, zinātnisks vai mākslas darbs, kas aizsargāts ar autortiesībām. Levola pēc analoģijas it īpaši balstās uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) 2006. gada 16. jūnija spriedumu Lancôme (NL:HR:2006:AU8940), kurā šī tiesa principā atzina autortiesību uz parfīma smaržu iespējamību.
23Turpretim Smilde uzskata, ka garšu aizsardzība neatbilst autortiesību sistēmai – tā attiecoties vienīgi uz vizuāliem un fonētiskiem darbiem. Turklāt pārtikas produkta garšas kā ar autortiesībām aizsargāta darba kvalifikāciju nepieļaujot arī pārtikas produkta nepastāvīgais raksturs un garšas izjūtas subjektīvais raksturs. Piedevām garšām praksē neesot piemērojamas intelektuālā īpašuma darba autora ekskluzīvās tiesības un tām noteiktie ierobežojumi.
24Iesniedzējtiesa norāda, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), tostarp tās 2013. gada 10. decembra spriedumā (FR:CCASS:2013:CO01205), ir kategoriski izslēgusi iespēju atzīt smaržu par autortiesību objektu. Tātad jautājumā par smaržas aizsardzību ar autortiesībām, kas ir analoģisks pamatlietā izvirzītajam jautājumam, augstāko valstu tiesu judikatūra Eiropas Savienībā atšķiras.
25Šādos apstākļos Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas-Leuvardenas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
26Smilde norāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo prasība pamatlietā katrā ziņā būtu jānoraida. Proti, Levola neesot precizējusi “Heksenkaas” elementus, kas tam piešķirtu tā autora intelektuālās jaunrades raksturu.
27Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tālāko tiesas nolēmumu, var, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus, noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedumi, 2009. gada 10. marts, Hartlauer, C‑169/07 , EU:C:2009:141 , 24. punkts, un 2010. gada 1. jūlijs, Sbarigia, C‑393/08 , EU:C:2010:388 , 19. punkts).
28Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer, C‑188/07 , EU:C:2008:359 , 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 21. maijs, Verder LabTec, C‑657/13 , EU:C:2015:331 , 29. punkts).
29Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās norādes, nevar tikt uzskatīts, ka uzdotajiem jautājumiem nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka tie attiecas uz problēmu, kurai ir hipotētisks raksturs. Vienīgi tas, ka pirmās instances tiesa, kuras nolēmums ir pārsūdzēts iesniedzējtiesā, atšķirībā no pēdējās minētās tiesas ir uzskatījusi, ka tā varēja lemt par tajā izskatāmo strīdu, iepriekš nerisinot jautājumu par to, vai pārtikas produkta garša var būt autortiesību aizsardzības objekts, nevar likt izdarīt citu secinājumu.
30Turklāt ir jākonstatē, ka saskaņā ar Reglamenta 94. pantu iesniedzējtiesa Tiesai ir darījusi zināmus faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas vajadzīgi, lai sniegtu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.
31Šādos apstākļos uzdotie jautājumi ir pieņemami.
32Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2001/29 ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj to, ka atbilstoši šai direktīvai pārtikas produkta garša tiek aizsargāta ar autortiesībām, un to, ka valsts tiesību akti tiktu interpretēti tādējādi, ka tajos šādai garšai tiktu piešķirta autortiesību aizsardzība.
33Šajā ziņā Direktīvas 2001/29 2.–4. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis paredz ekskluzīvo tiesību kopumu, kurš autoriem ir attiecībā uz to “darbiem”, un tās 5. pantā ir minēta virkne izņēmumu no šīm tiesībām un to ierobežojumu. Minētā direktīva neietver nekādu skaidru norādi uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu jēdziena “darbs” jēgu un piemērojamību. Tātad, ņemot vērā gan Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan vienlīdzības principu, šīs jēdziens parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Infopaq International, C‑5/08 , EU:C:2009:465 , 27. un 28. punkts, kā arī 2014. gada 3. septembris, Deckmyn un Vrijheidsfonds, C‑201/13 , EU:C:2014:2132 , 14. un 15. punkts).
34No tā izriet, ka pārtikas produkta garša atbilstoši Direktīvai 2001/29 var tikt aizsargāta ar autortiesībām vienīgi tad, ja šī garša var tikt kvalificēta par “darbu” šīs direktīvas izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Infopaq International, C‑5/08 , EU:C:2009:465 , 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
35Šajā ziņā, lai objekts varētu tikt kvalificēts par “darbu” Direktīvas 2001/29 izpratnē, tam ir jāatbilst diviem kumulatīviem nosacījumiem.
36Pirmkārt, attiecīgajam objektam ir jābūt oriģinālam tādā ziņā, ka tas ir paša autora intelektuālā jaunrade (spriedums, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08 , EU:C:2011:631 , 97. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
37Otrkārt, par “darbu” Direktīvas 2001/29 izpratnē var tikt kvalificēti tikai elementi, kas ir šādas intelektuālās jaunrades izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Infopaq International, C‑5/08 , EU:C:2009:465 , 39. punkts, kā arī 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08 , EU:C:2011:631 , 159. punkts).
38Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan Savienība nav Bernes konvencijas līgumslēdzēja puse, tomēr tai saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām, kurā tā ir līgumslēdzēja puse un kurš ir Direktīvas 2001/29 īstenošanas mērķis, 1. panta 4. punktu ir pienākums ievērot Bernes konvencijas 1.–21. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 9. februāris, Luksan, C‑277/10 , EU:C:2012:65 , 59. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 26. aprīlis, DR un TV2 Danmark, C‑510/10 , EU:C:2012:244 , 29. punkts).
39Atbilstoši Bernes konvencijas 2. panta 1. punktam literatūras un mākslas darbi aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas. Turklāt saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām 2. pantu un Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas minētas šī sprieduma 6. punktā un kas ietilpst arī Savienības tiesību sistēmā, 9. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10 , EU:C:2012:140 , 39. un 40. punkts) autortiesību aizsardzība tiek attiecināta uz izpausmēm, bet ne uz idejām, procedūrām, darbības metodēm vai matemātiskām koncepcijām pašām par sevi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 2. maijs, SAS Institute, C‑406/10 , EU:C:2012:259 , 33. punkts).
40Tātad Direktīvā 2001/29 minētais jēdziens “darbs” noteikti nozīmē autortiesību aizsardzības priekšmeta izpausmi, kas to padara pietiekami precīzi un objektīvi identificējamu, lai gan šai izpausmei nav obligāti jābūt pastāvīgai.
41Proti, pirmkārt, iestādēm, kuru uzdevums ir raudzīties, lai tiktu aizsargātas autortiesībām piemītošās ekskluzīvās tiesības, ir skaidri un precīzi jāzina šādi aizsargātie objekti. Tas pats attiecas uz privātpersonām, it īpaši – saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem ir jāspēj skaidri un precīzi identificēt trešās personas, it īpaši – konkurentu, interesēs aizsargātos objektus. Otrkārt, nepieciešamība novērst jebkādu subjektivitātes elementu, kas kaitētu tiesiskajai noteiktībai, aizsargātā objekta identificēšanas procesā prasa, lai pēdējam minētajam būtu precīza un objektīva izpausme.
42Precīzas un objektīvas identificēšanas iespēja attiecībā uz pārtikas produkta garšu nepastāv. Proti, atšķirībā, piemēram, no literāra, glezniecības, kinematogrāfijas vai muzikāla darba, kam ir precīza un objektīva izpausme, pārtikas produkta garšas identificēšana galvenokārt balstās uz garšas izjūtām un pieredzi, kuras ir subjektīvas un mainīgas, jo tās ir atkarīgas it īpaši no tās personas faktoriem, kas degustē attiecīgo produktu, piemēram, vecuma, uztura gaumes un tās patēriņa paradumiem, kā arī vides un konteksta, kurā šis produkts tiek degustēts.
43Turklāt pārtikas produkta garšas precīza un objektīva identificēšana, kas ļauj to nošķirt no citiem tāda paša rakstura produktiem, ar pašreizējā zinātnes attīstības līmenī esošajiem tehniskajiem līdzekļiem nav iespējama.
44Līdz ar to ir jāsecina, ka, pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, pārtikas produkta garša nevar tikt kvalificēta par “darbu” Direktīvas 2001/29 izpratnē.
45Ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 33. punktā atgādināto prasību par jēdziena “darbs” vienveidīgu interpretāciju Savienībā, ir arī jāsecina, ka Direktīva 2001/29 nepieļauj to, ka valsts tiesiskais regulējums tiek interpretēts tādējādi, ka ar to tiek piešķirta autortiesību aizsardzība pārtikas produkta garšai.
46Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2001/29 ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj to, ka atbilstoši šai direktīvai pārtikas produkta garša tiek aizsargāta ar autortiesībām, un to, ka valsts tiesību akti tiktu interpretēti tādējādi, ka tajos šādai garšai tiktu piešķirta autortiesību aizsardzība.
47Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.
48Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj to, ka atbilstoši šai direktīvai pārtikas produkta garša tiek aizsargāta ar autortiesībām, un to, ka valsts tiesību akti tiktu interpretēti tādējādi, ka tajos šādai garšai tiktu piešķirta autortiesību aizsardzība.
[Paraksti]
(*1) * Tiesvedības valoda – holandiešu.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.