Tiesas spriedums 1979. gada 20. februārī.

TIESAS SPRIEDUMS

1979gada 20. februārī ( * )

Pasākumi ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību

Lieta 120/78

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Hessisches Finanzgericht (Hesenes zemes Finanšu tiesa), lai tiesvedībā starp

uzņēmumu Rewe‑Zentral AG , kura juridiskā adrese ir Ķelnē,

un

Bundesmonopolverwaltung für Branntwein (Vācijas federālā Alkohola monopola pārvalde)

saņemtu

prejudiciālu nolēmumu par EEK līguma 30. un 37. panta

interpretāciju, ņemot vērā Vācijas Alkohola monopola likuma

100panta 3. daļu.

TIESA

šādā sastāvā: tiesas priekšsēdētājs H. Kučers [ H. Kutscher ], palātu priekšsēdētāji Ž. Mertenss de Vilmarss [ J. Mertens de Wilmars ] un Makenzijs Stjuarts [ Mackenzie Stuart ], tiesneši A. M. Donners [ A. M. Donner ], P. Peskatore [ P. Pescatore ], M. Sērensens [ M. Sørensen ], A. O’Kīfs [ A. O’Keeffe ], Ž. Bosko [ G. Bosco ], Ā. Tufē [ A. Touffait ],

ģenerāladvokāts F. Kapotorti [ F. Capotorti ],

sekretārs A. van Houte [ A. Van Houtte ]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Ar 1978. gada 28. aprīļa rīkojumu, kas Tiesā saņemts 22. maijā, Hessisches Finanzgericht ,

pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, ir uzdevusi divus

prejudiciālus jautājumus par EEK līguma 30. un 37. panta

interpretāciju, lai izvērtētu, vai Vācijas tiesību norma, kas nosaka

minimālo spirta koncentrāciju dažādu kategoriju alkoholiskajos

dzērienos, ir saderīga ar Kopienas tiesībām.

2 No

rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka prasītājs

pamattiesvedībā vēlas ievest noteiktu daudzumu Francijā ražotā “ Cassis de Dijon ” [Dižonas upeņu liķiera], lai to pārdotu Vācijas Federatīvajā Republikā.

Prasītājs bija vērsies Bundesmonopolverwaltung (Vācijas

federālā Alkohola monopola pārvalde), lai iegūtu atļauju ievest minēto

izstrādājumu, un minētā pārvalde prasītājam paziņoja, ka nepietiekamas

spirta koncentrācijas dēļ produkts neatbilst prasībām, kas noteiktas

tirdzniecībai Vācijas Federatīvajā Republikā.

3 Šāds pārvaldes lēmums tiek pamatots ar Branntweinmonopolgesetz

[Vācijas Alkohola monopola likuma] 100. pantu un tiesību aktiem,

kurus, pamatojoties uz minēto pantu, pārvalde ir pieņēmusi, lai noteiktu

minimālo spirta koncentrāciju noteiktām liķieru un citu alkoholisko

dzērienu kategorijām (1958. gada 28. februāra Verordnung über den Mindestweingeistgehalt von Trinkbranntweinen [Rīkojums par minimālo spirta saturu alkoholiskajos dzērienos], Bundesanzeiger Nr. 48, 1958. gada 11. marts).

Minētās normas paredz, ka, lai drīkstētu tirgot tādus augļu liķierus kā Cassis de Dijon ,

minimālajai spirta koncentrācijai tajos jābūt 25 %, taču šajā

lietā izskatāmajā produktā, kas bez ierobežojumiem tiek tirgots

Francijā, spirta koncentrācija ir no 15 līdz 20 %.

4 Prasītājs

uzskata, ka Vācijas tiesību aktos noteiktās minimālās spirta

koncentrācijas rezultātā plaši pazīstami alkoholiskie dzērieni, kas

ražoti citās Kopienas dalībvalstīs, Vācijas Federatīvajā Republikā nevar

tikt pārdoti un ka tāpēc minētā tiesību norma uzskatāma par

ierobežojumu brīvai preču apritei starp dalībvalstīm un pārsniedz

tirdzniecības noteikumu, kas ir dalībvalstu kompetencē, robežas.

Prasītājs

arī uzskata, ka tie ir pasākumi ar importa kvantitatīviem

ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas neatbilst EEK līguma

30panta noteikumiem.

Turklāt, tā kā

šajā gadījumā ir runa par pasākumiem, kas pieņemti saistībā ar alkohola

monopola pārvaldīšanu, prasītājs uzskata, ka ir pārkāpts arī

37pants, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pakāpeniski jāpielāgo

komerciālie valsts monopoli tā, lai, beidzoties pārejas periodam,

attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem nepastāvētu

nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija.

5 Lai varētu izlemt šo lietu, Hessisches Finanzgericht ir iesniegusi divus jautājumus, kas formulēti šādi:

a) Vai pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību

EEK līguma 30. panta nozīmē ir jāizprot tā, ka šo jēdzienu var

piemērot arī attiecībā uz minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu

alkoholiskiem dzērieniem, kā paredzēts Vācijas Alkohola monopola likumā,

un tātad Vācijas Federatīvajā Republikā nevar laist apgrozībā

tradicionālus citu dalībvalstu izstrādājumus, kuru spirta koncentrācija

ir zemāka par noteikto robežu?

b) Vai uz minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu var attiecināt

diskriminācijas jēdzienu attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības

nosacījumiem dalībvalstu pilsoņu starpā EEK līguma 37. panta

nozīmē?

6 Valsts

tiesa tādēļ lūdz sniegt interpretāciju, kas ļautu izvērtēt, vai uz

minimālās spirta koncentrācijas prasību varētu attiecināt Līguma

30pantā paredzēto aizliegumu attiecībā uz pasākumiem, kam ir

importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīga iedarbība tirdzniecībā

starp dalībvalstīm, un vai uz minimālās spirta koncentrācijas prasību

varētu attiecināt dalībvalstu uzņēmumu diskriminācijas aizliegumu

attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem 37. panta

nozīmē?

7 Jāpiebilst,

ka 37. pants ir specifiska norma, kas regulē tikai komerciālus

valsts monopolus.

Tāpēc 37. pants

neattiecas uz valsts tiesību normām, kuras neregulē valsts monopola

specifisko funkciju veikšanu, proti, tā ekskluzīvo tiesību izmantošanu,

bet gan vispārēji attiecas uz alkoholisko dzērienu ražošanu un

tirdzniecību neatkarīgi no tā, vai tie ietilpst konkrētajā monopolā vai

nē.

Šajos apstākļos valsts tiesas minētā

pasākuma iedarbība uz tirdzniecību starp Kopienas dalībvalstīm jāizvērtē

vienīgi saistībā ar 30. panta prasībām, kā tas paredzēts pirmajā

jautājumā.

8 Tā

kā alkohola ražošanas un tirdzniecības jomā nav kopīgu noteikumu

–1976. gada 7. decembrī Komisija iesniedza Padomei

priekšlikumu par regulu (OV C 309, 2. lpp.), ko Padome

vēl nav pieņēmusi, – alkohola un alkoholisko dzērienu ražošanu un

tirdzniecību savā teritorijā regulē katra atsevišķā dalībvalsts.

Šķēršļi,

ko valstu tiesību aktu atšķirības konkrētās produkcijas pārdošanā rada

preču apritei Kopienas iekšienē, ir jāakceptē tādā mērā, kādā šīs

tiesību normas var atzīt par nepieciešamām tādu obligāto prasību

izpildei, kas saistītas ar nodokļu kontroles efektivitāti, sabiedrības

veselības un patērētāju aizsardzību, kā arī tirdzniecības darījumu

godīgumu.

9 Vācijas

Federatīvās Republikas (VFR) valdība – persona, kas iestājusies lietā, –

izvirzījusi dažādus argumentus, kuri, pēc tās domām, attaisno tādu

normu piemērošanu, kas regulē minimālo spirta koncentrāciju

alkoholiskajos dzērienos. VFR valdība atsaucas uz apsvērumiem, kas

pamatoti, no vienas puses, ar sabiedrības veselības aizsardzību, un, no

otras puses, – ar patērētāju aizsardzību pret netaisnīgiem tirdzniecības

paņēmieniem.

10 Saistībā

ar sabiedrības veselības aizsardzību Vācijas valdība skaidro, ka valsts

tiesību aktos minimālā spirta koncentrācija noteikta, lai samazinātu

alkoholisko dzērienu, it īpaši dzērienu ar zemu spirta koncentrāciju,

izplatīšanu vietējā tirgū, kas pēc Vācijas valdības ieskatiem ātrāk

izraisa atkarību no alkohola nekā stiprie alkoholiskie dzērieni.

11 Šādi

apsvērumi nav vērā ņemami, jo patērētāji tajā pašā tirgū var viegli

iegādāties ārkārtīgi plašu vieglo vai vidēji stipro alkoholisko dzērienu

klāstu, un liela daļa stipro alkoholisko dzērienu, kas bez

ierobežojumiem tiek tirgoti Vācijas tirgū, parasti tiek patērēti

atšķaidītā veidā.

12 Tāpat

Vācijas valdība apgalvo, ka minimālās spirta koncentrācijas robežas

noteikšana dažiem liķiera veidiem paredzēta, lai aizsargātu patērētājus

no alkoholisko dzērienu ražotāju un izplatītāju negodīgas rīcības.

Šāda

argumentācija pamatota ar apsvērumu, ka spirta koncentrācijas

samazināšana konkurences cīņā nodrošinātu priekšrocības tiem, kas ražo

dzērienus ar zemu spirta koncentrāciju, jo spirts dzēriena sastāvā

pavisam noteikti ir visdārgākā sastāvdaļa, ievērojot augstās tam

piemērojamo nodokļu likmes.

Turklāt, pēc

Vācijas valdības domām, alkoholisko dzērienu brīvas aprites atļaušana,

ja to spirta koncentrācija atbilst izgatavotājas valsts noteikumiem,

varētu izraisīt to, ka viszemākā spirta koncentrācija, kas noteikta kādā

no dalībvalstīm, kļūtu par kopēju standartu Kopienā, kā arī to, ka

visas prasības šajā jomā tiktu padarītas neefektīvas, jo citu valstu

regulējumā nav noteikta minimālā robeža.

13 Kā

pamatoti uzsvērusi Komisija, ierobežojošo rādītāju noteikšana spirta

koncentrācijai dzērienos var radīt ierosmi pārdotās produkcijas un tās

nosaukumu sistēmas standartizācijai, lai veicinātu tirdzniecības

darījumu un pircējiem piedāvātās produkcijas pārskatāmību.

Tomēr

šos argumentus nevar vispārināt tādā ziņā, ka minimālās spirta

koncentrācijas obligāta noteikšana jāuzskata par būtisku garantiju

godīgu tirdzniecības darījumu nodrošināšanai, jo pircējam nepieciešamo

informāciju var sniegt, prasot uz izstrādājuma iesaiņojuma uzrādīt datus

par tā izcelsmi un spirta koncentrāciju.

14 No

iepriekš minētā izriet, ka to prasību mērķis, kuras attiecas uz

minimālo spirta koncentrāciju alkoholiskajos dzērienos, nav saistīts ar

vispārējām sabiedrības interesēm, ko varētu uzskatīt par svarīgākām nekā

preču brīvas aprites prasības, kas ir viens no Kopienas

pamatnoteikumiem.

Faktiski šādas prasības

rada priekšrocības dzērieniem ar augstu spirta koncentrāciju, izstumjot

no vietējā tirgus citu dalībvalstu produkciju, kas neatbilst šiem

nosacījumiem.

Tādējādi ir skaidrs, ka

dalībvalsts tiesību aktos vienpusēji noteiktā minimālā spirta

koncentrācija alkoholisko dzērienu tirdzniecībai rada tirdzniecības

šķēršļus, kas ir pretrunā ar Līguma 30. pantu.

Tātad

nav vērā ņemama iemesla kavēt alkoholisko dzērienu ievešanu kādā

dalībvalstī, ja tie ir likumīgi ražoti un tirgoti kādā no dalībvalstīm,

un šādu produktu tirdzniecību nevar pakļaut tiesību aktos noteiktam

aizliegumam tirgot dzērienus, kuros spirta koncentrācija ir zemāka par

robežu, kāda noteikta valsts tiesiskajā regulējumā.

15 Līdz

ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Līguma 30. pantā

ietvertais jēdziens “pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem

līdzvērtīgu iedarbību” jāsaprot tā, ka šajā normā ietvertais aizliegums

attiecas arī uz dalībvalsts tiesību aktos paredzēto minimālās spirta

koncentrācijas noteikšanu alkoholiskajiem dzērieniem, kas paredzēti

lietošanai uzturā, ja runa ir par citā dalībvalstī likumīgi ražotu un

tirgotu alkoholisko dzērienu ievešanu.

Par tiesāšanās izdevumiem

16 Tiesāšanās

izdevumi, kas radušies Dānijas Karalistes valdībai, Vācijas Federatīvās

Republikas valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas

apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi.

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata Hessisches Finanzgericht , un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko ar 1978. gada 28. aprīļa rīkojumu tai iesniegusi Hessisches Finanzgericht , nospriež:

EEK

līguma 30. pantā ietvertais jēdziens “pasākumi ar importa

kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību” jāsaprot tā, ka

šajā normā ietvertais aizliegums attiecas arī uz dalībvalsts tiesību

aktos paredzēto minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu

alkoholiskajiem dzērieniem, kas paredzēti lietošanai uzturā, ja runa ir

par citā dalībvalstī likumīgi ražotu un tirgotu alkoholisko dzērienu

ievešanu.

Kutscher

Mertens de Wilmars

Mackenzie Stuart

Donner

Pescatore

Sørensen

O’Keeffe

Bosco

Touffait

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1979. gada 20. februārī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

A. Van Houtte

H. Kutscher

* Tiesvedības valoda – vācu.